RED stāstu grāmata
Pirms pieteikšanās projektam, Ankara mums bija tikai Turcijas galvaspilsēta, par kuru daudz nezinājām. Nav retums, kad, cilvēki dzirdot par Turciju, iedomājas Stambulu, nevis kādu citu pilsētu. Šis brauciens bija ne tikai tikšanās ar cilvēkiem no citām valstīm un kultūrām, bet arī veids kā satikties 5 ļoti dažādām meitenēm no Latvijas. Katra projektā un grupā ienesa ko oriģinālu un neatkārtojamu, vienlaicīgi ļaujot pārējām ieskatīties citā dzīvē un saprast citus apstākļus.
Nokļūšana Ankarā bija ļoti nogurdinoša. Ceļojumu no mājām sākām kā nu kura, bet ap 10 no rīta jau visas bijām lidostā. Tad sekoja 3 stundas lidmašīnā. Pēc tam lidostā sastopamies ar cilvēkiem par kuriem jau bijām iepriekš brīdinātas: "Kur braucat? No kurienes esat? Mēs aizvedīsim lētāk! Metro būs lēns". Mēģinājām veikli izvairīties un doties uz metro. Pēc mirkļa visas jau sēdējām metro, lai dotos uz autoostu. Sēžot metro, ir laiks pavērot cilvēkus, lai gan pirmais iespaids, ka turki ir ļoti uzmācīgi un pat vulgāri, vēl ir ļoti dzīvs, metro var redzēt pilnīgi citus cilvēkus. Viņi ir eleganti, lielākā daļa biznesa apģērbā, nemaz neklūp mums virsū tikai tāpēc, ka mūsu acis ir zilākas vai mati blondāki.
Autoostā mums, protams, atkal jāsaskaras ar cilvēkiem, kas mūs kaut kur grib aizvest par aizdomīgi lētu cenu. Galu galā mēs atrodam autobusu kompāniju "Metro", kas pēc pāris minūtēm dodas uz Ankaru. Nopērkam biļetes un, vēl pirms paspējam iegādāt ko ēdamu vai dzeramu, dodamies uz autobusu. Autobusi ir pārsteidzoši komfortabli, TV pie katra krēsla, našķi un dzērieni tiek piedāvāti brauciena laikā, tik brauciens varēja būt īsāks... Ap pulksten 19 jau kļūst tumšs, saprotam, ka esam dienvidos. Ankaras autoostā mums ir mazliet jāpagaida un tad mūs "savāc" Ozans un Merts. Ozans atstāj mūs Merta drošajās rokās un mēs ar metro dodamies uz mūsu viesnīcu.
Kad tiekam galā, esam pārgurušas, uzzinām, ka sagaidīšanas ballīte ir mazliet pārcelta, jo citi dalībnieki arī ierodas vēlāk. Viesnīca atrodas ļoti jaukā vietā, apkārt mazas, vecas mājiņas, naktī jauki izgaismotas. Viesnīca gan īpaši neiepriecina, Andra ar Kristīni palika vienā istabā, es, Marta un Inese citā, kurā vēlāk pievienojas arī rumāņu meitene Korina. Vietas pamaz, internets īsti nedarbojas, tualetes un dušas... ne tās labākās. Bet nospriežam, ka tas nav tik svarīgi, atsvaidzināmies un dodamies uz balkonu, kurš nākamās nedēļas laikā kļūs par apmeklētāko atpūtas vietu.
Vakarā dalībnieku vidū valda neveikls klusums. Daļa nīderlandiešu jau devušies pie miera. Drīz vien ierodas arī Rumāņi un Slovēņi, un jautra iepazīšanās un pļāpāšana var sākties.
No rīta pēc nogurdinošā ceļa ir ļoti grūti pamosties. Sataisāmies un tiekamies visi pie recepcijas. Visi kopā tiekam aizvesti uz ēdnīcas plašajām telpām, kur projekta laikā ēdīsim katru dienu. Brokastis lielākoties bija ļoti vienkāršas, maize, siers, kādi dārzeņi un tēja. Lielākajai daļai dalībnieku jāsaskaras ar lielām grūtībām - nav kafijas! Dodamies uz universitātes telpu, kur mēs apmetīsimies projekta laikā. Iepazīstamies ar mūsu treneriem Nadžati un Elšadu. Pirmajā dienā lielākā uzmanība tiek pievērsta dažādām spēlēm, kuru laikā varam labāk iepazīties un atcerēties viens otra vārdus. Tiekam arī sadalīti pāros no dažādām valstīm, lai varētu veiksmīgāk iepazīties un vēlāk tiek veidotas prezentācijas par cilvēku no sava pāra. Iepazīšanās laikā lielākā daļa cenšas izmukt ārā saulītē un apsildīties. Prezentācijas tiek veidotas ļoti interesanti, esam savākušies kopā ļoti īpaši cilvēki ar dažādiem uzskatiem un pārliecībām, no atšķirīgiem sociāliem slāņiem un ar nevienādām dzīves pieredzēm. Lai labāk saprastu ģimenes kultūru Turcijā, mēs tiekam sadalīti nelielās grupās un mums jādodas ārpus universitātes, lai nointervētu cilvēkus par viņu ģimenēm, tradīcijām, pie reizes pajautājot, ko cilvēki zina par dalībnieku valstīm. Šīs sarunas bija ļoti interesantas, lielākā daļa turku jaunatnes vērtē ģimeni ļoti augstu, pasaules daļā, kur dzīvojam mēs, ģimene arī ir ļoti svarīga, bet, tomēr, mēs neuzskatām, ka mums jāpaliek ar ģimeni, kamēr apprecamies un mēs ar tālākiem radiniekiem tiekamies salīdzinoši reti vai nemaz. Turcijā ir savādāk, lielākā daļa jauniešu atzina, ka galvenais iemesls, kāpēc viņi nedodas darbā uz ārzemēm, ir nevēlēšanās pamest ģimeni. Ģimene satiekas regulāri, tā ēd kopā ikdienā un tālāki radinieki satiekas reizi nedēļā vai mēnesī. Tika aizskarti arī intīmāki jautājumi, par seksuālajiem sakariem pirms laulībām, jaunieši minēja, ka tas nav pieņemts, bet, protams, notiek, tikai ne tik atklāti, kā Eiropā. Mazliet skumji bija uzzināt, ka intervētie cilvēki maz zināja par dalībnieku valstīm. Atgriežoties izvērtās interesanta diskusija par musulmaņu kultūru un turku ģimenes tradīcijām. Mēs esam tik līdzīgi, bet vēl joprojām ļoti atšķirīgi savā domāšanā.
Pēc šīs dienas daļas, saskārāmies ar neorganizētību, pie kuras, līdz nedēļas beigām jau bijām apradušas. Lai gan atbraukšanas vakarā bija teikts, ka tiks nodrošināta iespēja apmainīt naudu, par to, protams, turki bija aizmirsuši, nebija sagādātas kartes un daļa dalībnieki ļoti veiksmīgi apmaldījās ceļā no universitātes un viesnīcu. Bet nu mums bija laiks mazliet iemest aci viesnīcas apkārtnē un sagatavoties starpkultūru vakaram.
Vakars sākās krietni vēlāk kā paredzēts, turkiem akadēmisko 15 minūšu vietā parasti ir stunda vai pāris. Visas prezentācijas bija ļoti interesantas un informējošas, latviešu stāsti, maize un dejas, Slovēņi parādīja ļoti labu video par savu valsti un iekārdināja ar našķiem, plus ieviesa projektā ļaunāko skaņu taisītāju, kas spēja pamodināt jebkuru. Bulgāri cienāja ar rakiju un rožūdeni, turki - ar instrumentiem un aso ēdienu, nīderlandieši dalījās stāstots par Karalienes dienu un dalīja vafeles un kā pēdējie savu valsti prezentēja rumāņi - acīs krita dārgie tautas tērpi un kartiņas. Pēc pasākuma mēs visi kopā devāmies ārā, baudīt vēso Turcijas nakti, dzērienus un dziesmas.
Nākamajā dienā tiek nolemts, ka aktivitātēm jānotiek ārā, saulītē. Notiek dažādas spēles un vingrinājumi, lai noskaidrotu, kas ir svarīgi komandai. Labs līderis, uzticēšanās, vienotība un kopīgs mērķis tiek minēti vairākkārt. Pārbaudām cik labi atceramies viens otra vārdus un dodamies pusdienās. Pēc pusdienām sadalāmies komandās un mēģinām izveidot olas aizsargu - interesants process, bet neviena paša izdzīvojušā. Vienā brīdī mūsu aktivitātes pārtrauc bērnu bariņš, kuru lidojošais pūķis ir aizlidojis pārāk tālu, skriešana, bļaušana, mainīšanās pie virves un pēc kādas pusstundas pūķis ir rokās...
Manot, ka daļa no cilvēkiem (lasīt lielākā daļa latviešu un nīderlandiešu) ir pamatīgi apdeguši saulē, diena turpinās iekštelpās ar ģimeņu prezentācijām. Katra valsts prezentē ģimeņu kultūru savā valstī. Varēja secināt, ka ģimeņu kultūra ir līdzīga - turkiem ir tuvākas attiecības ar ģimeni, Nīderlandē ir liberālāka attieksme un ir iespējamas geju un lesbiešu laulības un šie pāri var adoptēt bērnus. Bulgārijā tāpat kā Turcijā vecāki finansiāli ir atbildīgi par bērnu izdevumiem līdz pat augstskolas beigšanai, Rumānijā ģimenē reliģijai ir ļoti liela nozīme, noskaidrojam arī, ka labākā valsts, kur būt studentam ir Slovēnija.
Pēc prezentācijām nolēmām kopīgi doties izpētīt apkārtni, vakars lēnām pielavījās un kļuva vēsāks un mēs pirms pašas slēgšanas iemaldījāmies vietējā "bazārā", kas bija lakatu, bezgaumīgu kleitu un citu lētu nieku paradīze. Pēc vakariņām kopā devāmies uz nargile kafejnīcu baudīt ūdens pīpi, spēlēt galda spēles un vienkārši kopā pavadīt laiku.
Nākamajā dienā lekcija un apmācība par vardarbību ģimenē, mums ir jauna trenere. Aplūkojam gan reālas situācijas no savas pieredzes un valsts par vardarbību ģimenē, kas izraisa vardarbību, kāda veida vardarbības ir sastopamas ģimenē. Sadaloties grupās mēs atsevišķi prezentējam vardarbību pret bērniem, vecākiem cilvēkiem un laulāto vidū, pārspriežam, kas no šādas vardarbīgas vides cieš visvairāk un kas neļauj cilvēkiem izbēgt no šādām vidēm.
Pēc launaga spēlējam dažādas spēles par stereotipiem un kultūras atšķirībām. Secināju, ka bieži cilvēki domā, ka ir atvērtāki nepazīstamajam nekā patiesībā ir un arī, ka bieži vien cilvēki izvēlas vieglāko un populārāko variantu, lai gan, padomājot ilgāk, saprot, ka tas nemaz nav pareizais lēmums.
Šīs rotaļas un diskusijas izvēršas tik interesantas, ka liela daļa cilvēku nokavē vakariņas un tās tiek ieturētas dažādās mazās, mājīgās kafejnīciņās viesnīcas tuvumā.
Pirmdiena mūs sagaidīja ar jaunu un diezgan grūtu uzdevumu, izveidot nākotnes ģimeni. Lielākā daļa uzskatīja, ka nākotnes ģimenes būs vairāk jauktas, robežām pazūdot mīlestībai ir vieglāk tās pārkāpt un tāpēc nemaz nebrīnāmies, ja aizvien biežāk mūsu bērnības draugi no Latvijas apprecas ar bulgāriem, turkiem vai spāņiem. Lai veiktu uzdevumu, mēs sadalījāmies pāros, tā, lai katrā pārī būtu dažādu tautību pārstāvji. Sākotnēji mēs vienkārši iepazināmies, vēlāk iztēlojāmies pirmo randiņu, tad ģimenes dzīvi. Bija ļoti interesanti redzēt, kā atšķiras domāšana starp dažādu nāciju pārstāvjiem, vienlaicīgi globalizācija dara savu un šīs atšķirības kļūst aizvien mazākas un nemanāmākas. Uzdevuma laikā mēs izveidojām tabulas, kādi ir tipiski latviešu, bulgāru, slovēņu, rumāņu un turku vīrieši un sievietes. Nākotnē domājam izdot grāmatu ar informāciju, kur atrast labāko sievu un vīru un ko sagaidīt no katras valsts pārstāvja.
Pēc uzdevuma veikšanas visi kopā devāmies vakariņās, kuru beigās varējām klausīties turku muzikantus. Pēc programmas bija plānots, ka mēs dosimies uz operu, tā arī nav skaidrs, kas notika ar šo ideju, bet radās jauna - iet dejot. Protams, organizācija nebija tā labākā un kad lielākā daļa bija gatavi doties pie miera, tika atrasts klubs, kur varam iet parādīt savu dejot prasmi. Daži cilvēki aizbrauca un no sirds izballējās, jo klubs tika atvērts speciāli mums.
Jauns rīts mūs sagaidīja ar ilgi kāroto ekskursiju uz pilsētu. Atkal nācās nonīkt vairāk kā stundu kamēr mēs izkustējāmies no vietas. Bet gaidīšana pa šo laiku jau bija paspējusi kļūt par mūsu otro dabu. Kad beidzot izkustamies saule ir pašā zenītā. Visu pirms dodamies caur mūsu mīļo tirgu uz pilsdrupām. Pa ceļam daži cilvēki paspēj iepirkties un visi ir sajūsmā par riekstu un žāvēto augļu tirdziņu pie ieejas pašā vecpilsētā. No pilsdrupām paveras pasakains skats uz Ankaru. Tiek sabildētas daudzas jo daudzas bildes piemiņai. Pēc tam atpakaļ uz viesnīcu, ieturam maltīti un uz pilsētas centru apskatīt lielāko mošeju pilsētā. Daudziem cilvēkiem tā ir pirmā reize mošejā, mēs varam izstaigāt visu un rūpīgi apskatīt, šeit, par laimi, nav daudz tūristu. Pēc mošejas sakāpjam autobusā un dodamies uz Ataturka mauzoleju. Gidiem, kas strādā mauzolejā šis ir kara dienests, neslikta armija, ne? Kad esam apskatījuši muzeju, iepazinušies ar kara stāstiem un Ataturka reformām, aplūkojam viņa automašīnas, kas ir pārsteidzoši lielas.
Pēc ekskursijas mūs sagaida neliels pārsteigums, pieņemšana pie pilsētas mēra. Sarokošanās ar mēru, vakariņas un turku tautas deju demonstrējumi. Ļoti interesants vakars.
Pēc šīs nogurdinošās dienas saulē, nākamā diena ir daudz mierīgāka, sākam to universitātē pabeidzot plānotās aktivitātes. Sadaloties grupās mēs mierīgā atmosfērā pārrunājām tipiskās problēmas ģimenēs. Pēc tam mums tiek piešķirta brīva diena. Katrs to pavadīja pēc saviem ieskatiem, viens beidzot izgulējās, citi klaiņoja pa pilsētu, gāja uz turku pirti, vēl citi apmeklēja tirdzniecības centru vai tirgu. Tā kā dažiem cilvēkiem šis jau bija pēdējais vakars, organizatori piedāvāja mums doties uz studentu festivālu, nebija pārsteigums, kad pēdējā brīdī šis plāns tika mainīts un mēs devāmies uz tuvējo atrakciju parku.
Vakarā un nākamajā rītā pirmās atvadas. Diena tika pavadīta uz skumjas nots, jo ļoti trūka aizbraukušo biedru. Tika izveidoti plakāti par paveikto projekta laikā, sazīmēta grupa, pārrunāts un pārskatīts padarītais un vakars, kad lielākā daļa devās prom bija klāt.
Agate