RED stāstu grāmata
Te nu es esmu. Valstī, kas mani vilināja tik ļoti, ka likās, nokļūstot atkal tur, dzīve būs pasakaina un ceļš būs rozēm kaisīts. Pirmo mēnesi tiešām lidoju un jau lidmašīnā jutu, ka esmu beidzot mājās un ka jūra nav pat līdz ceļiem. Šī sajūta neatstāja mani kādu laiku, es biju sajūsmā par skatu aiz loga, par turku viesmīlību un draudzīgo attieksmi, par viņu virtuvi, par katru jaunu rītu un dienu, pat par vismazākajiem sīkumiem. Aizritējis ir pusgads. Pusgads vēl priekšā.
Mana Balikesira. Brīvprātīgie no Igaunijas, Itālijas, Vācijas, Portugāles un Grieķijas.
Šodiena. Skats uz dzīvi, cilvēkiem un valsti ir diezgan pamainījies
Nekad neaizmirsīšu Sintijas vārdus, ko reiz viņa man teica: "Tu vari būt tālu projām, bet no sevis tu nekad neaizbēgsi. Tieši tālumā tu saskārsies ar sevi pašu un savu būtību." Jā, esmu vēl aizvien tā pati, tikai esmu sapratusi, ka viss ir atkarīgs no manis pašas, esmu kļuvusi daudz atvērtāka, daudz atbrīvotāka. Šeit esmu sapratusi, ka varu būt vēl patstāvīgāka un problēmas risināt bez citu iejaukšanās. Varbūt dažreiz ir grūti, bet tas ir tā vērts. Tā ir neatsverama pieredze un neesmu mainījusi savas domas, ka jebkura pieredze ir pieredze. Laba pieredze.
Ankara. Svinot Ankaras NVO prezidenta - Guru - dzimšanas dienu un piedaloties TRT radio programmā. Brīvprātīgie no Spānijas, Grieķijas, Portugāles un Francijas.
Tātad kā jau liku noprast, savu EVS aizvadu Turcijā. Esmu šeit kopš septembra un būšu līdz nākamajam septembrim. Mans projekts galvenokārt ir saistīts ar darbu bērnudārzā un pāris aktivitātēm pašā organizācijā, kas nedarbojas diezgan efektīvi. Nenoliegšu, ka tā bija arī mana kļūda izvēlēties projektu galvenokārt, lai nokļūtu atpakaļ Turcijā un redzot, ka projekts saistīts ar bērniem, domāju, ka, ja mainu valsti, pametu visu, kas mani saistīja Latvijā, kāpēc arī neizmēģināt kaut ko galīgi neraksturīgu man, proti, strādāt ar bērniem. Zināju tikai to, ka reizēm man patīk apgriezt visu sev apkārt kājām gaisā un pāršķirt jaunu un baltu lapu, lai veiktu jaunu ierakstu. To arī izdarīju. Tagad saprotu, ka tomēr mana dzīves misija nav bērni, lai gan, kas to vēl zina, jo pusgads ir priekšā un daudz kas var mainīties. Ir dienas, kad jūtos bezpalīdzīga, jo nezinu, ko ar viņiem iesākt. Šķērslis ir arī turku valodas zināšanas, pamatus zinu, bet ar to nepietiek pilnvērtīgai komunikācijai. Ir arī liela atšķirība, kurā valstī brīvprātīgais atrodas EVSā. Dienvidu valstīs, it īpaši Turcijā, ir lielas problēmas ar organizēšanu un plānošanu. Tās ir pavisam 2 atšķirīgas lietas: vārdi, vienošanās un rīcība.
Izbraucienā Dikili kalnos un piknikā. Brīvprātīgie no Igaunijas, Itālijas, Vācijas, Portugāles, Grieķijas, Latvijas un Turcijas.
Tātad šodiena
Mana pilsēta, Balikesira, ir daudz par mazu, par konservatīvu, par noslēgtu priekš manis.
Draugus ir jāizvēlas diezgan pamatīgi, jo vairums no vietējiem ar draudzību saprot kaut ko citu vai arī meklē sava veida izdevīgumu tajā. Taču ir arī ļoti labi draugi, kuriem var uzticēties un paļauties. Jāsaka, ka šos draugus esmu ieguvusi labu laiku pirms uzsāku savu EVS šeit. Savā pilsētā pavadu 4 dienas nedēļā, ne vairāk. Ceturtdienas vakarā mūku projām uz Stambulu vai uz Ankaru, un atgriežos atpakaļ pirmdienas rītā.
Svinot Jauno Gadu Ankarā ar Ankaras NVO.
Tomēr galvenokārt mana dzīve aizrit Ankarā. On-arrival seminārā sastapu lieliskus cilvēkus, kas tagad ir kļuvuši par man vistuvākajiem šeit. Esmu iesaistījusies arī viņu organizācijā un darbojos kā brīvprātīgā, rakstot projektus, tulkojot dažādus materiālus un piedaloties citās dažādās aktivitātēs. Jāsaka, ja nebūtu šīs organizācijas, mana uzturēšanās šeit būtu ļoti apgrūtinoša un nezinu, vai es to spētu, tāpēc tas, ka savu EVS veidojam mēs paši, ir taisnība. Un pat neorganizētā valstī var atrast organizētu organizāciju.
Ar maniem labākajiem draugiem Balikesirā un Ankarā. Thibu no Francijas un Argiris no Grieķijas.
Vēl aizvien esmu sajūsmā par Turcijas kultūru, tradīcijām, virtuvi, krāšņajām apskates vietām un izbaudu katru ezānu, kas atskan 5 reizes dienā no mošejām. Turcija ir skaista, bet esmu mainījusi savas domas, ka gribētu šeit dzīvot. Brīžos, kad esmu viena, reizēm jūtos par daudz "kaila", reizēm gribas paslēpties, piesegties, jo visu apkārtējā uzmanība ir par lielu un uzmācīgu, bet arī to esmu iemācījusies uztvert kā pašsaprotamu parādību. Esam mēs dažādi un nekad mēs nebūsim vienādi.
Apceļojam Turciju. Konjā, Izmirā un Eskišehirā. Brīvprātīgie no Grieķijas, Spānijas, Itālijas, Latvijas, Francijas, Vācijas un Turcijas.
Taču nevienu dienu neesmu nožēlojusi, ka esmu šeit, jo pusgada laikā esmu redzējusi un piedzīvojusi vairāk nekā visā savā dzīvē, esmu ieguvusi lieliskus draugus un tik dažādu pieredzi, ka vārdos to nav iespējams izteikt. Varbūt tieši tas mani šeit tur.
Nākotne. Varu teikt, ka esmu pilnīgi atvērta daJebkam. Varbūt kādam mani plāni būs pamatīgs šoks un pārsteigums, bet tas lai paliek PĀRSTEIGUMS. Esmu pateicīga savai pieredzei šeit, jo tieši dzīve šeit lika man saprast, ka mēs nedzīvojam uz visiem simts procentiem. Un es neesmu ar mieru samierināties ar piecdesmit.
Diāna